Arūns Augutis par Sēlijas simboliem.

Arūns Augutis (Arūnas Augutis) – mākslinieks, pedagogs, folklorists no Rokišķiem, Lietuvas Sēlijas.

Esiet sveicināti!
Gluži nejauši uzzināju, ka Latvijā plānots iezīmēt Sēlijas (Selonija, Selonia, Zelonia) etnisko reģionu un izveidot Sēlijas vēsturiskās zemes ģerboni, tāpēc vēlos izteikt dažas domas saistībā ar šo jautājumu:

1. Baltu kultūras pētnieki zina teikt, ka Sēlijas zeme ir izveidojusies X–XI gs. Ierasts uzskatīt, ka aptuveni divas trešdaļas sēļu apdzīvotās platības atrodas tagadējās Latvijas, bet atlikusī trešdaļa – tagadējās Lietuvas teritorijā. Tomēr zinātnieki nav vienisprātis par Sēlijas dienvidu robežu XIII gs. Mēģinājumi to rekonstruēt pēc iespējami sēliskas izcelsmes vietvārdu izplatības ģeogrāfijas un Mindauga 1255. g. zemju dāvināšanas akta, kurā minētas vairākas tagadējā Lietuvā grūti identificējamas Sēlijas vietas, rosina domāt, ka šī robeža būtu pārceļama visai tālu dienvidu un dienvidaustrumu virzienā – uz Panevēžas, Anīkšču, Utenas un Zarasu rajoniem. Tad varētu apgalvot, ka tagadējās Lietuvas teritorijā savulaik atradusies senās Sēlijas lielākā daļa.

Tomēr ne jau tas būtu svarīgākais, kurā no tagadējām valstīm – Lietuvā vai Latvijā – atrodas vairāk seno sēļu zemju. Svarīgi ir tas, ka sēļi dzīvojuši abu tagadējo valstu teritorijās.

2. Ar Sēlijas vēsturi un etnosu saistītajiem jautājumiem vienlīdz svarīgiem būtu jābūt abām tautām – gan latviešiem, gan lietuviešiem. Šis var būt lielisks iespēju lauks mūsu baltu tautu draudzībai, kopīgiem projektiem, kultūras apmaiņai un sadarbībai starp pilsētām, ciemiem, lauku ļaudīm un kopienām.

Pamēģināsim hipotētiski iztēloties šādu situāciju: Latvijas Republikā tiek izveidots Sēlijas ģerbonis, kurā attēlots LAUVA. Lietuvieši, protams, būs neizpratnē, jo Lietuvā sēļi izsenis tiek uzskatīti par miermīlīgāko no baltu tautām, kura maz karojusi un no pretiniekiem centusies slēpties biezos mežos vai grūti pieejamās ezerainēs. Turklāt lauva ir baltiem svešs simbols, kas atceļojis kopā ar baltu tautu paverdzinātājiem – vācu bruņiniekiem krustnešiem un zobenbrāļiem –, kas iznīcināja citas baltu ciltis: kuršus, jātvingus, prūšus, bārtus, skalvjus, galindus, zemgaļus. Ko šādā gadījumā dara lietuvieši? Tak jau veido savu ģerboni, kurā attēlots, piemēram, noslēpumainais un meža biezoknī dzīvojošais lūsis vai miermīlīgais, lepnais, bet tramīgais briedis. Uzsveru: nevis Zemgales simbols alnis, bet gan briedis, jo paradoksāli, taču lietuviešu “elnias” latviski ir briedis, savukārt lietuviešu “briedis” latviešiem ir alnis. Tādējādi rastos divi Sēlijas ģerboņi, kuri mūs nevis vienotu, bet gan šķirtu.

Tā jau ir noticis ar sēļu tērpu, kuram ir atšķirīga lietuviešu un latviešu versija. Lietuviešu arheoloģijas doktore Daiva Steponavičiene ir rekonstruējusi un laidusi klajā vēlā dzelzs laikmeta sēļu cilts apģērba kolekciju. Viņa pētījusi to, ko arheologiem izdevies atrast apbedījumos sēļu apdzīvotajā teritorijā – Kupišķu, Biržu, Rokišķu, Panevēžas un Zarasu apkārtnē –, un šie tērpi ļoti atšķiras no Latvijā izstrādātajām sēļu apģērba rekonstrukcijām.

Starp citu, arī par Latvijā jau apstiprināto Sēlijas karogu Lietuvā zina tikai retais. Kā Lietuvā mēdz teikt, “kreisā roka nezina, ko labā dara”.

3. Spriežot par Sēliju un ar to saistītajiem jautājumiem, ļoti svarīga ir diskusija, plaša sabiedrības un ieinteresēto cilvēku iesaistīšana. Gan Latvijā, gan Lietuvā par šiem jautājumiem interesējas gan zinātnieki, gan mākslinieki, etnogrāfi, folkloristi un pat politiķi. Jo vairāk galvu, jo vairāk negaidītu domu, ideju un ierosinājumu. Sliktākais variants būtu, ja dažas “augsti sēdošas galvas” pieņemtu lēmumus tikai pēc savas izpratnes.

4. Manuprāt, nav, kur steigties. Gan Lietuvas, gan Latvijas pusē ir daudz dažādu valsts institūciju, kas Sēlijas un tās ģerboņa jautājumos varētu brīnišķīgi sadarboties. Kāpēc gan, piemēram, nesarīkot Latvijas un Lietuvas māksliniekiem atklātu Sēlijas ģerboņa heraldikas konkursu, kura žūrijā abas valstis pārstāvētu izcilākie heraldikas speciālisti?

5. Viens no jau piedāvātajiem ģerboņa variantiem – sudraba vilks uz zila fona –, manuprāt, varētu būt, tomēr īsti nesader ar jau minēto sēļu miermīlīgumu. Tomēr tas lieliski sader ar baltu pasaules uzskatu, teikām, leģendām un dainām. To apstiprina arī leģenda par kunigaiša Ģedimina sapnī redzēto Dzelzs Vilku, saskaņā ar kuru tai vietā dibināta Viļņas pilsēta.

Foto: Sigits Daščjors (Sigitas Daščioras).

Publikācija tapusi projekta “Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis” ietvaros, ko īsteno "Kopienu sadarbības tīkls "Sēlijas salas"" ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.